| www.apollo.lv Nāk prātā 1994. gads, kad toreizējais iekšlietu ministrs Ģirts Kristovskis tika publiski vainots par to, ka nemākulīgas apiešanās dēļ ar pirotehniku cieš bērni, taču pats šajos negadījumos nekādu personisku atbildību nesaskatīja — attiecīgie likumu labojumi galu galā esot pieņemti, bet «es neuzskatu, ka esmu vainīgs šo bērnu nelaimē, kas notikusi Krievijas armijas vai citu personu noziedzīgās darbības rezultātā». Gluži tāpat Ģ. Kristovskis savu politisko atbildību nesaskatīja, kad tā paša gada jūlijā no Jelgavas Pārlielupes cietuma izbēga 89 ieslodzītie. Un arī tad, kad vadzis lūza un vēl 15 rudenī aizbēga jau no Daugavpils Grīvas cietuma, ministrs pirms demisijas vēl mēģināja pameklēt citus vainīgos — piemēram, bēgšana varot būt saistīta ar kampaņu par Ivana Haritonova atbrīvošanu. Taču nu beidzot atbildību nācās uzņemties arī pašam ar vārdiem: „Tas spiediens no parlamenta opozīcijas, sabiedrības un žurnālistiem, ko Mārim Gailim un valdībai nāktos izturēt, būtu par smagu, tāpēc es paziņoju par savu demisiju. Ģ. Kristovskis, kuru viņa atlaistais Kriminālpolicijas priekšnieks Laimonis Liepiņš publiski raksturoja kā „cilvēku, kuram nebija nekādas jēgas no iekšlietām un kuram bija vienalga, kādu amatu ieņemt Ģ. Kristovska 1993. gada jūlija izteikums Saeimas Latvijas ceļa frakcijas sēdē: „Man aiz muguras ir 17 tūkstoši bruņotu vīru, un man grūti prognozēt viņu reakciju, ja es nekļūšu vismaz par iekšlietu ministru! (pēc tam gan zemessargu priekšnieks ... |
